Ko darīt dienās, kad ir grūti

Kā rīkoties dienās, kad grūti

Lai cik ļoti cilvēks cenšas dzīvot pozitīvi, domāt tikai labas domas un mīlēt visu pasauli, tomēr pienāk arī tādas dienas, kad vairs nav spēka būt pozitīvam un smaidīt. Pienāk dienas, kad šķiet, ka viss ir slikti, pašam nekas vairs nesanāk un neko arī vairs negribas darīt. Kā rīkoties šādās situācijās? Kā pamazām atgriezties uz pozitīvā viļņa? Kā sevi motivēt un uzmundrināt? Lūk, daži padomi, kā rīkoties grūtos dzīves brīžos…

Tavu mērķu un darbības virzība

Tavu mērķu un darbības virzība

Klāt atkal tas brīdis, kad daudzi cilvēki izdara secinājumus par iepriekšējo dzīves posmu, un kaļ plānus, kā īstenot savus sapņus un plānus turpmāk. Bet kāpēc daži plāni piepildās, bet citi tomēr nē? Kā atšķirt ilūzijas no mērķiem, lai nākošgad nevajadzētu attaisnoties par nepiepildītiem sapņiem? Kā pareizi izvirzīt mērķus, lai tajos būtu enerģija un dzīvība?

Esmu par sevi pārliecināts

Kā iegūt pārliecību par sevi

Šķiet jebkurš saprot, cik labi ir būt par sevi pārliecinātam. Pašpārliecība cilvēkam var dot labākas sekmes gan darbā, gan mācībās, gan attiecībās. Pārliecība par sevi ļauj mācīties no savām kļūdām, ļauj darīt to, kam tici, kaut apkārtējie nav par to sajūsmā. Bet vai to ir iespējams iemācīties, un ja ir, tad kā?
Jā, ir iespējams iegūt un attīstīt pārliecību pašam par sevi, tomēr, diemžēl to nevar izdarīt vienā dienā. Tomēr darbs, ko ieguldīsi pašpārliecības attīstīšanā noteikti nesīs augļus un pārliecība radīsies no panākumiem.

Būvē jaunus tiltus un rīkojies par spīti bailēm!

Man ļoti patīk teiciens “Drosme nenozīmē nebaidīties. Drosme nozīmē rīkoties par spīti bailēm.” Šo teicienu atcerējos pagājušā nedēļā, kad visapkārt manīju nobijušos cilvēkus. Psihologi teiks, ka bailes ir dabisks aizsargmehānisms un nav nekā slikta tajā, ka cilvēki baidās. Protams! Manuprāt, baidīties ir cilvēka dabā. Tomēr drosmīgi cilvēki rīkojas par spīti baiļu izjūtai. Drosmīgai rīcībai ir…

Klausi savai sirdij

Aizvadītā nedēļa bija ļoti satraucoša. Un, šķiet, ne tikai man. Mani ļoti iespaidoja divi notikumi, viens skumīgs un otrs jautrs un interesants.
Skumīgo notikumu Tu noteikti jau esi uzminējis – traģiskā Lokomotiv komandas bojāeja. Jā, jā, tai skaitā mūsu foršā Kārļa Skrastiņa. Un tomēr nefokusējoties tikai uz lietām, kuras skar tieši mani, vēl dziļāk sāp par to, ka lidmašīna bija pilna ar “skrastiņiem” – puišiem, kas labi darīja savu darbu, kas jau bija kaut ko sasnieguši dzīvē, nostājušies uz kājām. Ikvienam no viņiem bija kāds, kas gaidīja viņu pārnākam vakarā mājās, kāds, kas pēc viņa ilgojās, juta līdzi. Katram no puišiem bija kāds, pēc kā ilgojās viņi, ko mīlēja…
Un tad, vienā brīdī tas viss tiek aprauts. Un paliek līdz galam nepateikti vārdi, līdz galam neizdarītas lietas…
Otrs notikums, kas uz mani atstāja lielu iespaidu bija moto ceļojums ar draugiem pa Vidzemi. Šo pasākumu noorganizēju es, jo es to ļoti vēlējos. Vēlējos satikt sen nesatiktus cilvēkus, vēlējos braukt ar motociklu, vēlējos redzēt sen neredzētas (un jau piemirstas), kā arī vēl neredzētas vietas un lietas. Vēlējos izjust to vienreizējo kopā būšanas prieku ar draugiem, kad vakarā pēc dienā piedzīvotā, visi dalās iespaidos, pārrunā labākos notikumus, kāds kādu “paķer uz zoba”, visi ir nedaudz noguruši, bet, baudot šo mirkli, ļoti laimīgi.
Šodien es sapratu, ka gan skumjām par pirmo notikumu, gan priekam par otro notikumu man ir viens un tas pats iemesls – klausīšana savai sirdij. Skumji, jo šķiet, ka daudzi vārdi, daudzas lietas, ko sirds vēlējās pateikt un darīt tā arī netika pateiktas un izdarītas, jo “tagad nav laika” vai “gan jau vēl paspēšu” vai vēl kāds no daudzajiem iemesliem lai to nedarītu.

Vecais vīrs un viņa zirgs

Vecais vīrs un viņa zirgs

Kādā ciemā dzīvoja vecs vīrs. Viņam nebija ne lielas mantības, ne daudz naudas, un tomēr – viņu apskauda pat ķēniņi, jo viņam bija brīnumskaists balts zirgs. Tās zemes bagātie viņam piedāvāja maksāt brīnumainas summas par skaisto dzīvnieku. Bet katru reizi vīrs atbildēja: “Šis zirgs nav vienkāršs zirgs, bet gan mans draugs. Kā lai pārdodu draugu?” Lai gan vīrs bija nabadzīgs, tomēr zirgu viņš nepārdeva.
Kādu rītu zirgs no staļļa bija pazudis. Sapulcējās visi ciema ļaudis un vīram teica: “Tu, muļķa vecais vīrs! Mēs jau visu laiku zinājām, ka kādu dienu tavu rikšotāju nozags. Labāk būtu pārdevis! Kāda nelaime!” Bet vecais vīrs atbildēja:

Steve Jobs: How to live before you die

Turpinot cītīgi strādāt pie savas programmas par to, kāds, manuprāt, ir pareizais ceļš cilvēkam, kas vēlas izmainīt savu dzīvi, es lasu un klausos daudz dažādus materiālus. Nesen noklausījos Stīva Džobsa (Apple kompānijas vadītāja) uzrunu Stenfordas universitātes absolventiem. Šī runa mani satrieca! Es nezināju, ka Džobss savā dzīvē ir piedzīvojis tik daudz grūtību! Apbrīnoju viņu par drosmi stāties tām pretim un turpināt ticēt savam sapnim!

Kāpēc es to daru?

Vakar, lasot grāmatu par to, kā uzsākt konsultēšanas biznesu, es neviļus aizdomājos par vienu lietu. Grāmatas autors intervē vairākus ASV pazīstamus konsultantus par to, kā viņi nonāca līdz idejai kļūt par konsultantu, un, kā viņiem gājis pašā pirmsākumā. Vairāki no šiem tagad zināmajiem konsultantiem minēja, ka sākumā viņus ir vajājušas bailes vai šaubas, ka viņi nezina pietiekoši, lai varētu konsultēt citus. Biju pārsteigts, jo šķita, ka šādas bailes piemīt tikai man. Un tad es nostādīju sevi savu klientu vietā. Uzdevu sev vienu vienīgu jautājumu – KĀPĒC es to daru?