Kā es braucu Kailasu lūkoties

Es vairs īsti neatceros, kad es pirmo reizi reizi dzirdēju par Kailasa kalnu, un tam arī tagad nav liela nozīme.  Sākumā es to uztvēru kā kādu maģisku pasaules brīnumu, ko vispār paša acīm ieraudzīt nav reāli.  Nu kaut ko sajūtās līdzīgu, kā redzēt citplanētiešu kuģi. Tomēr ar katru reizi, kad sastapos ar šī kalna nosaukumu,…

Kur Tu liki dvēseli?

Kur Tu liki dvēseli?

Pēdējā laikā uz konsultācijām arvien biežāk nāk cilvēki, kas saka, ka it kā jau dzīvē esot daudz ko sasnieguši, tomēr nejūtas laimīgi. Un ir arī tādi, kas it kā dzīvo ierasto dzīvi, bet jūt, ka kaut kas nav tā, kaut ko vajadzētu dzīvē mainīt. Tādus cilvēkus es uzreiz atpazīstu pēc acīm, kas… nemirdz.
Kā atpazīt sevī dievišķo spēku, kā nošķirt to no prāta izveidotajiem domu virpuļiem – par to būs šis stāsts.

Tu esi kosmoss

Pēdējā laikā pasaulē, cilvēku līmenī notiek lielas pārmaiņas. Nezinu, vai tas ir saistīts ar “vecās pasaules galu” vai kādiem citiem kosmiskiem procesiem, kaut tam arī nav nekāda nozīme. Pārmaiņas notiek cilvēkos iekšēji. Ļoti daudzi ir sajutuši, ka tā dzīvot vairs nevar. It kā pamodušies no kāda neapzināta miega, tagad saprot, ka “gulēt”, eksistēt vairs nevēlas. Cilvēki vēlas dzīvot. Cilvēkiem parādās jaunas vērtības, tiek piešķirtas jaunas prioritātes, izvirzīti jauni mērķi. Cilvēki vēlas sakārtot sevi, harmonizēt sevi ar citām, jaunām vibrācijām. Tādēļ tiek mainīti darbi, tiek pārtrauktas vecās attiecības vai tiek uzsāktas jaunas. Daudzreiz esošās attiecības izgaismojas jaunā gaismā, tās kļūst vēl stiprākas un laimīgākas.

Ziemassvētku laiks

Ziemassvētku laiks

Šķiet, ka šis ir gada visaizņemtākais brīdis. Visi steidzas iepirkt vēl nenopirktās dāvanas, pabeigt visus padarāmos darbus, izrotāt eglīti, lai varētu tā no sirds izbaudīt Ziemassvētkus. Pat ja tie šogad nav tik balti, kā citus gadus. Arī man pašam vēl šajā nedēļā jāizdara tik daudz! Tomēr es zinu vēl vienu lietu, ko es izdarīšu vēl pirms svētkiem. Nē, nevis pirms svētkiem, bet tieši svētkos. Pirmajos vai otrajos Ziemassvētkos…

Ko nozīmē patiesi sevi mīlēt?

Ko nozīmē patiesi sevi mīlēt?

Visu pagājušo nedēļu pavadīju zināmā eiforijā un tā jūtos joprojām. Tik ilgi pastāvīgi labs garastāvoklis man nebija bijis jau sen. Nezinu, vai vispār kādreiz ir bijis. Aizdomājos, kāpēc, un sapratu, ka tas viss tāpēc, ka sevi mīlu. Varbūt tev šķiet, ka tas izklausās lepni, augstprātīgi vai pat narcistiski? Tūdaļ mēģināšu paskaidrot.
Pagājušā nedēļā veltīju īpaši daudz laika sev. Intensīvi apmeklēju RigaBrain smadzeņu treniņus, masēju draugus, izdarīju daudzas atliktas lietas un palīdzēju klientiem tikt galā ar dzīves piespēlētajiem sarežģījumiem. Tas viss manī raisa neizsakāmu prieku. Par to, ka īstenoju paša pausto dzīves filozofiju dzīvē tik koncentrēti. Sapratu, ka ir ļoti jauki (un nereti pat nepieciešami) dzirdēt uzmundrinošus vārdus, TOMĒR… Ir jāsāk rīkoties! Un, pirmkārt, jārīkojas pašam. Kā jau rakstīju iepriekš, ir svarīgi apzināties, kāpēc kaut kas ir jādara, un ko tieši vēlies sasniegt, tomēr tikai ar teorētisku spriedelēšanu nekur tālu netiksi.

Ko vēlies Tu?

Ko vēlies Tu?

Šīs nedēļas bloga ieraksta tēma man bija zināma jau pagājušās nedēļas vidū, kad, sekojot saviem ieteikumiem Tvitera sekotājiem, arī pats ķēros klāt pie plānošanas. Lai plānotu, Tev ir precīzi jāzina, ko vēlies sasniegt. Līdz šim es ļoti daudz savā dzīvē paļāvos uz “laimīgiem gadījumiem”, “kosmosu”, “ja reiz būs lemts, tad piepildīsies” un tamlīdzīgām lietām. Tomēr pēkšņi apjautu, ka tā turpināt vairs nevar.
Pirmā lieta, ko sapratu – dzīvi ir jādzīvo apzināti. Tas nozīmē, ka katrai rīcībai (tai skaitā nekā nedarīšanai) ir jābūt apzinātai. Tātad es kaut ko daru (vai nedaru) nevis tāpēc, ka esmu (neesmu) tā pieradis darīt, bet gan tāpēc, ka es tā vēlos darīt (vai nedarīt). Manuprāt, to ir ļoti būtiski apzināties. Tūlīt uzrakstīšu arī, kāpēc.

Apstājies uz brīdi un uzsmaidi!

Ir pagājusi vēl viena nedēļa. Kāda bija Tavējā? Manu iekrāsoja daži spilgti notikumi un daudz pārdomu. Dažas dienas pavadīju laukos, klusumā un mierā. Lai sakārtotu domas un gūtu sparu jaunam darba cēlienam. Izbaudīju arī rudens priekus – sēņošanu, pastaigas un spiningošanu. Nezinu, kā Tu, bet manus enerģijas krājumus ļoti atjauno tieši pabūšana laukos un dabā. Tie ir fantastiski brīži, kad vari priecāties par Dievišķo skaistumu ik katrā smalkajā detaļā – sīkā krūmiņā, kādā skaistā putnā vai sēnē. Šķiet, elpa aizraujas, vērojot, kā vientuļa lapa nesteidzīgi virpuļo lejup no koka. Tā ir tāda skaista deja, kas mani bieži vedina uz filozofiskām pārdomām par dzīvi. Vēl priecājos par ballīti, ko sarīkojām draugiem nedēļas nogalē. Ir tik jauki redzēt prieku un līksmi draugu sejās! Tik interesanti aprunāties ar cilvēkiem, kurus sen neesi redzējis, vai esi iepazinis tikai šajā vakarā.

Klausi savai sirdij

Aizvadītā nedēļa bija ļoti satraucoša. Un, šķiet, ne tikai man. Mani ļoti iespaidoja divi notikumi, viens skumīgs un otrs jautrs un interesants.
Skumīgo notikumu Tu noteikti jau esi uzminējis – traģiskā Lokomotiv komandas bojāeja. Jā, jā, tai skaitā mūsu foršā Kārļa Skrastiņa. Un tomēr nefokusējoties tikai uz lietām, kuras skar tieši mani, vēl dziļāk sāp par to, ka lidmašīna bija pilna ar “skrastiņiem” – puišiem, kas labi darīja savu darbu, kas jau bija kaut ko sasnieguši dzīvē, nostājušies uz kājām. Ikvienam no viņiem bija kāds, kas gaidīja viņu pārnākam vakarā mājās, kāds, kas pēc viņa ilgojās, juta līdzi. Katram no puišiem bija kāds, pēc kā ilgojās viņi, ko mīlēja…
Un tad, vienā brīdī tas viss tiek aprauts. Un paliek līdz galam nepateikti vārdi, līdz galam neizdarītas lietas…
Otrs notikums, kas uz mani atstāja lielu iespaidu bija moto ceļojums ar draugiem pa Vidzemi. Šo pasākumu noorganizēju es, jo es to ļoti vēlējos. Vēlējos satikt sen nesatiktus cilvēkus, vēlējos braukt ar motociklu, vēlējos redzēt sen neredzētas (un jau piemirstas), kā arī vēl neredzētas vietas un lietas. Vēlējos izjust to vienreizējo kopā būšanas prieku ar draugiem, kad vakarā pēc dienā piedzīvotā, visi dalās iespaidos, pārrunā labākos notikumus, kāds kādu “paķer uz zoba”, visi ir nedaudz noguruši, bet, baudot šo mirkli, ļoti laimīgi.
Šodien es sapratu, ka gan skumjām par pirmo notikumu, gan priekam par otro notikumu man ir viens un tas pats iemesls – klausīšana savai sirdij. Skumji, jo šķiet, ka daudzi vārdi, daudzas lietas, ko sirds vēlējās pateikt un darīt tā arī netika pateiktas un izdarītas, jo “tagad nav laika” vai “gan jau vēl paspēšu” vai vēl kāds no daudzajiem iemesliem lai to nedarītu.

Vecais vīrs un viņa zirgs

Vecais vīrs un viņa zirgs

Kādā ciemā dzīvoja vecs vīrs. Viņam nebija ne lielas mantības, ne daudz naudas, un tomēr – viņu apskauda pat ķēniņi, jo viņam bija brīnumskaists balts zirgs. Tās zemes bagātie viņam piedāvāja maksāt brīnumainas summas par skaisto dzīvnieku. Bet katru reizi vīrs atbildēja: “Šis zirgs nav vienkāršs zirgs, bet gan mans draugs. Kā lai pārdodu draugu?” Lai gan vīrs bija nabadzīgs, tomēr zirgu viņš nepārdeva.
Kādu rītu zirgs no staļļa bija pazudis. Sapulcējās visi ciema ļaudis un vīram teica: “Tu, muļķa vecais vīrs! Mēs jau visu laiku zinājām, ka kādu dienu tavu rikšotāju nozags. Labāk būtu pārdevis! Kāda nelaime!” Bet vecais vīrs atbildēja: