Kur Tu liki dvēseli?

Kur Tu liki dvēseli?

Pēdējā laikā uz konsultācijām arvien biežāk nāk cilvēki, kas saka, ka it kā jau dzīvē esot daudz ko sasnieguši, tomēr nejūtas laimīgi. Un ir arī tādi, kas it kā dzīvo ierasto dzīvi, bet jūt, ka kaut kas nav tā, kaut ko vajadzētu dzīvē mainīt. Tādus cilvēkus es uzreiz atpazīstu pēc acīm, kas… nemirdz.
Kā atpazīt sevī dievišķo spēku, kā nošķirt to no prāta izveidotajiem domu virpuļiem – par to būs šis stāsts.

Brīvā griba

Brīvā griba

Vai mūsu dzīvē viss jau ir iepriekš noteikts? Vai cilvēkam ir jāpaļaujas un jāsamierinās ar likteni? Cik tālu par mūsu dzīvi ir atbildīgs liktenis, un kur sākas cilvēka paša atbildība? Vai dzīvē viss jau ir determinēts, noteikts, vai tomēr pastāv brīvā griba?
Šādus un līdzīgus jautājumus man diezgan bieži uzdod klienti konsultācijās. Bieži vien cilvēkiem patīk pasūkstīties par grūto likteni, kas vairs nav izturams, par nepelnīto Dieva sodu un tamlīdzīgi. Lūk, kā man patīk atbildēt:

Tu esi kosmoss

Pēdējā laikā pasaulē, cilvēku līmenī notiek lielas pārmaiņas. Nezinu, vai tas ir saistīts ar “vecās pasaules galu” vai kādiem citiem kosmiskiem procesiem, kaut tam arī nav nekāda nozīme. Pārmaiņas notiek cilvēkos iekšēji. Ļoti daudzi ir sajutuši, ka tā dzīvot vairs nevar. It kā pamodušies no kāda neapzināta miega, tagad saprot, ka “gulēt”, eksistēt vairs nevēlas. Cilvēki vēlas dzīvot. Cilvēkiem parādās jaunas vērtības, tiek piešķirtas jaunas prioritātes, izvirzīti jauni mērķi. Cilvēki vēlas sakārtot sevi, harmonizēt sevi ar citām, jaunām vibrācijām. Tādēļ tiek mainīti darbi, tiek pārtrauktas vecās attiecības vai tiek uzsāktas jaunas. Daudzreiz esošās attiecības izgaismojas jaunā gaismā, tās kļūst vēl stiprākas un laimīgākas.

Nepietiek vien ar to, ka zini – rīkojies!

Pēdējā laikā esmu ievērojis patīkamu tendenci – cilvēki ar vien vairāk dalās ar pozitīvu informāciju. Tas ir tik jauki – iedvesmot un aicināt citus padomāt par lietām, par  kurām ne vienmēr atliek brīdis padomāt ikdienas steigā. Tomēr es aicinu pārcelties nākamajā līmenī – sākt reāli kaut ko darīt, veidot šo pasauli labāku. Un neaprobežoties tikai…

Ziemassvētku brīnums

Ziemassvētku brīnums

Šo stāstu man ieteica uzrakstīt kāds draugs, kuram izstāstīju notikumus, kurus tulīt izlasīsi arī tu.
Kādu dienu pāris nedēļas atpakaļ, kā ierasts, sazvanījos ar savu draugu Pēteri. Sarunas laikā viņš izklausījās pa galam sabēdājies un saskumis. Mēs mazliet par to parunājām un viss. Kad, atbraucis mājās es ieslēdzu radio, Rīga Radio ēterā skanēja apsveikumu stundas koncerts. Un man pēkšņi iešāvās prātā, ka man vajag saskumušo draugu apsveikt. Tā nu es uzrasktīju vēstuli uz radio, DJ to nolasīja, pievienojās maniem uzmundrinājuma vārdiem un atskaņoja Pēterim kādu jestru dziesmu. Mani šāda rīcība ļoti iepriecināja, un es cerēju, ka Pēteri arī. Un tad arī sākās visi brīnumi.

Ziemassvētku laiks

Ziemassvētku laiks

Šķiet, ka šis ir gada visaizņemtākais brīdis. Visi steidzas iepirkt vēl nenopirktās dāvanas, pabeigt visus padarāmos darbus, izrotāt eglīti, lai varētu tā no sirds izbaudīt Ziemassvētkus. Pat ja tie šogad nav tik balti, kā citus gadus. Arī man pašam vēl šajā nedēļā jāizdara tik daudz! Tomēr es zinu vēl vienu lietu, ko es izdarīšu vēl pirms svētkiem. Nē, nevis pirms svētkiem, bet tieši svētkos. Pirmajos vai otrajos Ziemassvētkos…

Ko nozīmē patiesi sevi mīlēt?

Ko nozīmē patiesi sevi mīlēt?

Visu pagājušo nedēļu pavadīju zināmā eiforijā un tā jūtos joprojām. Tik ilgi pastāvīgi labs garastāvoklis man nebija bijis jau sen. Nezinu, vai vispār kādreiz ir bijis. Aizdomājos, kāpēc, un sapratu, ka tas viss tāpēc, ka sevi mīlu. Varbūt tev šķiet, ka tas izklausās lepni, augstprātīgi vai pat narcistiski? Tūdaļ mēģināšu paskaidrot.
Pagājušā nedēļā veltīju īpaši daudz laika sev. Intensīvi apmeklēju RigaBrain smadzeņu treniņus, masēju draugus, izdarīju daudzas atliktas lietas un palīdzēju klientiem tikt galā ar dzīves piespēlētajiem sarežģījumiem. Tas viss manī raisa neizsakāmu prieku. Par to, ka īstenoju paša pausto dzīves filozofiju dzīvē tik koncentrēti. Sapratu, ka ir ļoti jauki (un nereti pat nepieciešami) dzirdēt uzmundrinošus vārdus, TOMĒR… Ir jāsāk rīkoties! Un, pirmkārt, jārīkojas pašam. Kā jau rakstīju iepriekš, ir svarīgi apzināties, kāpēc kaut kas ir jādara, un ko tieši vēlies sasniegt, tomēr tikai ar teorētisku spriedelēšanu nekur tālu netiksi.

Ja nedarīsi no sirds, panākumi izpaliks

Ja nedarīsi no sirds, panākumi izpaliks

Aizvadīto nedēļu pavadīju izbraukumā ar bērniem, sildoties Spānijas saulē. Patiesību sakot, tā īsti sildījāmies tikai pāris dienas. Jau iepriekš rakstīju, ka man patīk ceļot, jo tas paver iespēju paskatīties uz lietām un notikumiem no malas, tai skaitā uz paša problēmām. Ceļojumi palīdz rezumēt un sakārtot domas man svarīgos jautājumos.
Pēdējo ceļojuma dienu pavadījām jaukā pludmalē jūras krastā. Kā jau tas ierasts publiskajās pludmalēs, ik pa laikam uzradās cilvēki, kas piedāvāja iegādāties gan zīmolu rokassomiņas un saulesbrilles, gan aukstus dzērienus un augļus. Bija arī vairākas ķīniešu sievietes, kas piedāvāja veikt ķīniešu masāžu. Tas mani ļoti ieinteresēja, jo arī pats jau kādu laiku veicu masāžu.

Klausi savai sirdij

Aizvadītā nedēļa bija ļoti satraucoša. Un, šķiet, ne tikai man. Mani ļoti iespaidoja divi notikumi, viens skumīgs un otrs jautrs un interesants.
Skumīgo notikumu Tu noteikti jau esi uzminējis – traģiskā Lokomotiv komandas bojāeja. Jā, jā, tai skaitā mūsu foršā Kārļa Skrastiņa. Un tomēr nefokusējoties tikai uz lietām, kuras skar tieši mani, vēl dziļāk sāp par to, ka lidmašīna bija pilna ar “skrastiņiem” – puišiem, kas labi darīja savu darbu, kas jau bija kaut ko sasnieguši dzīvē, nostājušies uz kājām. Ikvienam no viņiem bija kāds, kas gaidīja viņu pārnākam vakarā mājās, kāds, kas pēc viņa ilgojās, juta līdzi. Katram no puišiem bija kāds, pēc kā ilgojās viņi, ko mīlēja…
Un tad, vienā brīdī tas viss tiek aprauts. Un paliek līdz galam nepateikti vārdi, līdz galam neizdarītas lietas…
Otrs notikums, kas uz mani atstāja lielu iespaidu bija moto ceļojums ar draugiem pa Vidzemi. Šo pasākumu noorganizēju es, jo es to ļoti vēlējos. Vēlējos satikt sen nesatiktus cilvēkus, vēlējos braukt ar motociklu, vēlējos redzēt sen neredzētas (un jau piemirstas), kā arī vēl neredzētas vietas un lietas. Vēlējos izjust to vienreizējo kopā būšanas prieku ar draugiem, kad vakarā pēc dienā piedzīvotā, visi dalās iespaidos, pārrunā labākos notikumus, kāds kādu “paķer uz zoba”, visi ir nedaudz noguruši, bet, baudot šo mirkli, ļoti laimīgi.
Šodien es sapratu, ka gan skumjām par pirmo notikumu, gan priekam par otro notikumu man ir viens un tas pats iemesls – klausīšana savai sirdij. Skumji, jo šķiet, ka daudzi vārdi, daudzas lietas, ko sirds vēlējās pateikt un darīt tā arī netika pateiktas un izdarītas, jo “tagad nav laika” vai “gan jau vēl paspēšu” vai vēl kāds no daudzajiem iemesliem lai to nedarītu.