Es vairs īsti neatceros, kad es pirmo reizi reizi dzirdēju par Kailasa kalnu, un tam arī tagad nav liela nozīme. Sākumā es to uztvēru kā kādu maģisku pasaules brīnumu, ko vispār paša acīm ieraudzīt nav reāli. Nu kaut ko sajūtās līdzīgu, kā redzēt citplanētiešu kuģi. Tomēr ar katru reizi, kad sastapos ar šī kalna nosaukumu, manī dziļi iekšēji kaut kas novibrēja.
Pāris gadu atpakaļ, pēc sarunas ar draugu, kurš kalnu bija apmklējis, un apgājis tam apkārt, arī man piezagās doma par to, ka vajadzēt arī man aizbraukt uz Tibetu un apiet apkārt Kailasa kalnam. Tā es sāku sapņot, ka būtu forši kādreiz uz turieni aizbraukt.
Punktu manai sapņošanai pielika saruna ar cilvēku, kurš redz “vairāk vai citādāk”. Mēs daudz runājāmies, un brīdī, kad tika pieminēts Kailasa kalns, es sapratu, ka jāsāk rīkoties!
Tā nu es, sagaidot 2016. gadu, kā vienu no šī gada mērķiem izvirzīju aizbraukt uz Kailasa kalnu. Protams, ka es vēl nezināju kā man tas izdosies, tomēr bija sajūta, ka viss būs labi. Noskaidroju, ka uz kalnu var aizbraukt laikaposmā starp maija vidu un septembra beigām, turklāt no jūnija vidus līdz augustam vēl līst lietus, tādēļ tad arī labāk nebraukt. Tā nu es sapratu, ka maija beigas vai jūnija sākums varētu būt man labākais laiks, lai dotos ceļā.
Vēl viens mans uzstādījums bija doties vienam. Man ļoti patīk ceļot, ļoti patīk arī ceļot draugu kompānijās (nupat atgriezos no lieliska ceļojuma pa Atlasa kalniem Marokā), tomēr lietas, kas saistītas ar iekšējo darbu, es gribu darīt viens. Taču, kad uzzināju, ka Ķīna izsniedz iebraukšanas atļaujas Tibetā tikai grupām, sapratu, ka vienīgais, kas man atliek, ir sameklēt kādu vietējo tūrisma kompāniju, lai brauktu ar to.
Kad pēc vairāku e-pastu nosūtīšanas Nepālas kompānijām noskaidrojās arī aptuvenās ceļojuma izmaksas, sapratu, ka jāsāk domāt, kā iegūt braucienam nepieciešamos līdzekļus. Negaidītais piedāvājums izīrēt savu māju pēkšņi piedāvāja visas atbildes. Tālāk viss gāja tik viegli, ka šķita, ka visa pasaule ir sdevusies rokās, lai man izdotos aizbraukt ceļojumā uz Kailasa kalnu.
Aprīlī jau nopirku aviobiļetes uz Katmandu, samaksāju par tūri vietējam operatoram, un atlika vien gaidīt pašu ceļojumu maija vidū.
Jāatzīstas, ka arī ar šo mana ceļojuma “rozā daļa” ir beigusies.
Kad nokļuvu Katmandu, mani no lidostas nogādāja viesnīcā, pabaroja un es vēl paspēju apskatīt viesnīcas apkārtni. Vakarā pirmā kopsapulce, kurā stāsta par ceļojuma programmu. Pirmās divas dienas ir pārlidojumi ar lidmašīnām un helikopteriem, tad aklimatizācija Tibetā, vēlāk apbraukšana svētajam Manasarovar ezeram, kam sekos trīs dienu gājiens apkārt pašam Kailasa kalnam un lidojumi atpakaļ uz Katmandu. Biju pricīgs, jo manas biļetes mājuplidojumam bija vēl vienu dienu vēlāk, nekā paredzēts atgriezties.
Tomēr ceļojums izvērtās pavisam citādāks. Izrādījās, ka kompānija Kailash Journeys bija apsolījusi ceļojumu apmēram 3 reizes vairāk cilvēkiem, nekā pati varēja apkalpot. Līdz ar to mans Kailasa ceļojums izvērtās par diezgan lielu gaidīšanu. Gaidīšanu lai pats aizlidotu, gaidīšanu, lai citi atlidotu, kā arī nepārtrauktu puspatiesību stāstīšanu no kompānijas puses.
Negribu pārāk iedziļināties sīkumos, bet pēc 3. dienas man parādījās stress, jo nebija ārliecība, ka paspēsim visu izbraukt un laicīgi atgriezīsimies mājas. Jā – svēto ezeru apbraucām, neskatoties uz vēju – arī iemērcos tajā kopā ar daudzajiem hinduistiem, kuri savukārt vairāk brauca šajā ceļojumā tieši ezera pēc, ne kalna. Arī skaisto Kailasa kalnu redzēju, un trīs dienās apgāju tam apkārt. Jā, atrodoties tam pavisam blakus, pārņēma tāda mazleita maģiska sajūta. Kaut vēl īsi pirms ceļojuma biju sev nosolījies atmest visas ekspektācijas, lai izvairītos no vilšānās. Man bija patiesi liels prieks, ka pārvarēju otrās dienas augstāko pārejas punktu 5660m virs jūras līmeņa par spīti elpas trūkumam un galvas sāpēm.
Kaut kā biju sadomājies, ka arī pašu trekingu arī veikšu viens, lai vairāk nokoncentrētos uz savām domām, tomēr otrās dienas vakarā es sapratu, ka esmu pārāk iesprindzis uz šo te visu, un ļāvos arī vairāk pabaudīt apākrtējos cilvēkus un notikumus.
Katmandu es nokļuvu trīs dienas vēlāk, kā man bija paredzēts aizlidot, un pirmo reizi mūžā sajutos, kā filmā, kad ierados lidostā, un palūdzu biļeti uz pirmo reisu, kas var aizvest mani uz Rīgu. Un tas bija jau pēc 2 stundām. Tā, ar 5 lidojumiem pēdējo 24 stundu laikā es no Nepālas kalniem pārrados Rīgā. Nemazgājies, pārguris, bet tomēr laimīgs.
Manuprāt vēl par agru ir izvērtēt šī ceļojuma sekas. Esmu pārliecināts, ka ar laiku es tajā ieraudzīšu daudz vairāk pozitīvo, kā redzu tagad. Jā, noteikti esmu guvis dažas mācības, šķiet, ka pats arī esmu kļuvis savādāks. Varbūt taisnība ir Kristīnei, kas dzirdot mana stāsta īso versiju teica, ka kalni taču visu iztīrot – ja manī ir bijis kāds neapzināts stress, tad kalni to ir padarījuši par apzinātu, tādā veidā izvilkuši to laukā. Izklausās ticami. Pats ticu, ka man šis viss bija jāpiedzīvo, lai iemācītos pāris lietas, lai turpmāk būtu stiprāks! Varbūt tieši tāda ir Kailasa īpašā iedarbība? Nevajag gaidīt tūlītēju un acīmredzamu pārvērtību pēc tam, kad ieraudzīts Kailasa kalns – īstie brīnumi nāks lēni un uz palikšanu.
P.S. Pats vēl esmu priecīgs par to, ka spēju piepildīt un īstenot vēl vienu savas dzīves sapni. Lieliska sajūta!
[huge_it_gallery id=”3 “]
