Pēdējā laikā uz konsultācijām arvien biežāk nāk cilvēki, kas saka, ka it kā jau dzīvē esot daudz ko sasnieguši, tomēr nejūtas laimīgi. Un ir arī tādi, kas it kā dzīvo ierasto dzīvi, bet jūt, ka kaut kas nav tā, kaut ko vajadzētu dzīvē mainīt. Tādus cilvēkus es uzreiz atpazīstu pēc acīm, kas… nemirdz.
Kā atpazīt sevī dievišķo spēku, kā nošķirt to no prāta izveidotajiem domu virpuļiem – par to būs šis stāsts. (vairāk…)
Vai mūsu dzīvē viss jau ir iepriekš noteikts? Vai cilvēkam ir jāpaļaujas un jāsamierinās ar likteni? Cik tālu par mūsu dzīvi ir atbildīgs liktenis, un kur sākas cilvēka paša atbildība? Vai dzīvē viss jau ir determinēts, noteikts, vai tomēr pastāv brīvā griba?
Šādus un līdzīgus jautājumus man diezgan bieži uzdod klienti konsultācijās. Bieži vien cilvēkiem patīk pasūkstīties par grūto likteni, kas vairs nav izturams, par nepelnīto Dieva sodu un tamlīdzīgi. Lūk, kā man patīk atbildēt: (vairāk…)
Šīs nedēļas bloga ieraksta tēma man bija zināma jau pagājušās nedēļas vidū, kad, sekojot saviem ieteikumiem Tvitera sekotājiem, arī pats ķēros klāt pie plānošanas. Lai plānotu, Tev ir precīzi jāzina, ko vēlies sasniegt. Līdz šim es ļoti daudz savā dzīvē paļāvos uz “laimīgiem gadījumiem”, “kosmosu”, “ja reiz būs lemts, tad piepildīsies” un tamlīdzīgām lietām. Tomēr pēkšņi apjautu, ka tā turpināt vairs nevar.
Pirmā lieta, ko sapratu – dzīvi ir jādzīvo apzināti. Tas nozīmē, ka katrai rīcībai (tai skaitā nekā nedarīšanai) ir jābūt apzinātai. Tātad es kaut ko daru (vai nedaru) nevis tāpēc, ka esmu (neesmu) tā pieradis darīt, bet gan tāpēc, ka es tā vēlos darīt (vai nedarīt). Manuprāt, to ir ļoti būtiski apzināties. Tūlīt uzrakstīšu arī, kāpēc. (vairāk…)
Kādā ciemā dzīvoja vecs vīrs. Viņam nebija ne lielas mantības, ne daudz naudas, un tomēr – viņu apskauda pat ķēniņi, jo viņam bija brīnumskaists balts zirgs. Tās zemes bagātie viņam piedāvāja maksāt brīnumainas summas par skaisto dzīvnieku. Bet katru reizi vīrs atbildēja: “Šis zirgs nav vienkāršs zirgs, bet gan mans draugs. Kā lai pārdodu draugu?” Lai gan vīrs bija nabadzīgs, tomēr zirgu viņš nepārdeva.
Kādu rītu zirgs no staļļa bija pazudis. Sapulcējās visi ciema ļaudis un vīram teica: “Tu, muļķa vecais vīrs! Mēs jau visu laiku zinājām, ka kādu dienu tavu rikšotāju nozags. Labāk būtu pārdevis! Kāda nelaime!” Bet vecais vīrs atbildēja: (vairāk…)
Vakar, lasot grāmatu par to, kā uzsākt konsultēšanas biznesu, es neviļus aizdomājos par vienu lietu. Grāmatas autors intervē vairākus ASV pazīstamus konsultantus par to, kā viņi nonāca līdz idejai kļūt par konsultantu, un, kā viņiem gājis pašā pirmsākumā. Vairāki no šiem tagad zināmajiem konsultantiem minēja, ka sākumā viņus ir vajājušas bailes vai šaubas, ka viņi nezina pietiekoši, lai varētu konsultēt citus. Biju pārsteigts, jo šķita, ka šādas bailes piemīt tikai man. Un tad es nostādīju sevi savu klientu vietā. Uzdevu sev vienu vienīgu jautājumu – KĀPĒC es to daru? (vairāk…)