Kādā ciemā dzīvoja vecs vīrs. Viņam nebija ne lielas mantības, ne daudz naudas, un tomēr – viņu apskauda pat ķēniņi, jo viņam bija brīnumskaists balts zirgs. Tās zemes bagātie viņam piedāvāja maksāt brīnumainas summas par skaisto dzīvnieku. Bet katru reizi vīrs atbildēja: “Šis zirgs nav vienkāršs zirgs, bet gan mans draugs. Kā lai pārdodu draugu?” Lai gan vīrs bija nabadzīgs, tomēr zirgu viņš nepārdeva.
Kādu rītu zirgs no staļļa bija pazudis. Sapulcējās visi ciema ļaudis un vīram teica: “Tu, muļķa vecais vīrs! Mēs jau visu laiku zinājām, ka kādu dienu tavu rikšotāju nozags. Labāk būtu pārdevis! Kāda nelaime!” Bet vecais vīrs atbildēja: “Viss, ko jūs sakāt, ir vienīgi jūsu spriedums. Patiesībā zirga nav tikai stallī. Vai tā ir nelaime vai svētība, to es nezinu, jo tas, ko mēs redzam, ir vienīgi fragments. Kas zina, kas tam sekos. Ļaudis veco vīru izsmēja. Viņi bija jau zinājuši, ka vecais vīrs ir mazliet jucis. Bet pēc desmit dienām kādā vakarā zirgs pēkšņi atgriezās. Tas nebija nozagts, bet gan aizskrējis savā vaļā. Un tas neatgriezās viens, bet ar līdzi atveda duci savvaļas zirgu.
Atkal sapulcējās ļaudis un teica: “Vecais vīrs, tev bija taisnība, tā nebija nelaime. Tā nudien izrādījās svētība.” Un atkal vecais vīrs bija citās domās par notikušo un atbildēja: “Jūs ejat par tālu. Vienkārši sakiet – zirgs ir atgriezies. Kas zina, vai tā ir svētība vai nav. Tas ir vienīgi fragments. Jūs teikumā izlasiet tikai vienu vienīgu vārdu – kā gan jūs varat spriest par visu grāmatu?”
Šoreiz ļaudis nezināja, ko iebilst, bet pie sevis nodomāja, ka vecajam nav taisnība. Viņam taču nākuši klāt divpadsmit brīnišķīgi zirgi…
Vecajam vīram bija viens vienīgais dēls un viņš savvaļas zirgus sāka dresēt. Jau pēc nedēļas viņš nokrita no zirga un salauza kājas. No jauna ļaudis pulcējās un atkal sprieda: “Jā, tev bija taisnība. Tavs vienīgais dēls tagad nevar paiet, bet viņš bija tavs vienīgais vecuma apgādnieks.. Tagad tu esi nabadzīgāks, kā jebkad agrāk.” Vecais atbildēja: “Jūs esat kā apsēsti ar saviem spriedumiem. Neejiet par tālu. Sakiet tikai, ka mans dēls ir salauzis kājas. Neviens nezina, vai tā ir nelaime vai svētība. Dzīvi mēs dzīvojam pa fragmentiem, un vairāk redzēt mums nekad nebūs lemts.”
Pēc nedēļas tajā zemē izcēlās karš. Visus jaunos vīriešus piespiedu kārtā iesauca armijā. Tikai vecā vīra dēls palika mājās, jo viņš bija sakropļots. Ciemu pieskandināja gaudas un žēlabas, visi baidījās, ka lielākā daļa jauno vīriešu no kara neatgriezīsies. Ļaudis atnāca pie vecā vīra un teica: “Tev bija taisnība, vecais vīrs, tā izrādījās svētība. Tavs dēls gan ir sakropļots, bet viņš ir pie tevis. Mūsu dēli ir ir prom uz visiem laikiem.” Vecais vīrs bija citās domās: “Kādēļ jūs nebeidzat izteikt spriedumus? Neviens neko nezina. Sakiet vienīgi, ka jūsu dēli ir iesaukti armijā, bet mans dēls nav iesaukts. Tikai Dievs, tikai Visums zina, vai tā ir svētība vai nelaime.”
(Pārpublicēts no Rolfa Herketa grāmatas Mazā jogas un meditācijas grāmata. 2008)
