Pagājusī nedēļa man aizritēja ļoti raiti. Vēl joprojām esmu ļoti laimīgs par iegūto sirdsmieru. Es jutos kā stāvēdams pie ezera un vērodams apkārt notiekošo. Pats svarīgākais – ezers bija absolūti rāms, tam bija perfekts atspulgs. Un man, atrodoties ezera krastā, ir tas prieks un laime mierīgi vērot visu notiekošo. Ļoti bieži ir dzirdēts, ka dzīvi salīdzina ar upi, kas tek, ar jūru vai okeānu. Man šoreiz bija ezers. Un jo rāmāks ir ezers, jo labāk tajā atspoguļojas visas tās lielās patiesības, kas atrodas ezera krastā.
Kā es atguvu savu sirdsmieru? Kā no bangojoša okeāna pārvērtos par mierīgu ezeru? Manuprāt, tas notika brīdī, kad apzinājos sevi kā ezeru, kam ir krasti. Vai krasti nav sevis ierobežošana? Manuprāt, nē. Krasta trūkums līdz šim bija izšķirošais, lai es varētu apzināties sevi pilnībā, jo, kā gan var sevi apzināties pilnībā, ja nezini, vai tā ir pilnība, vai nē? Tas ir tāpat kā ar mērķiem. Tiem ir jābūt izmērāmiem. Tiem ir jābūt ar noteiktu galapunktu, lai skaidri varētu saprast, ka tagad esmu mērķi sasniedzis.
Vērot šo ezeru ir vēl viena iespēja dzīvot šeit un tagad. Redzēt, kādi vilnīši rodas no iemestajiem akmentiņiem vai akmeņiem. Tā ir iespēja apzināties, cik dziļš ir tavs ezers, cik dzidrs ir tā ūdens. Un kā ar zemūdens akmeņiem?
Pamēģini arī Tu vizualizēt sevi kā ezeru! Lielu vai mazu. Dziļu vai ne tik ļoti. Kāds ezers esi Tu? Vai nevienam nezināms, bieza meža vidū? Varbūt dzidrs kalnu ezers kaut kur augstienē? Varbūt daudzu iemīļots un visiem pazīstams?
Kā vēsta sens japāņu sakāmvārds – ja būs ezers, atlidos arī gulbji!
