Esmu labāks par….

Esmu labāks par….

Vai, varbūt, esmu sliktāks, nekā …, gribu būt tik pat labs, kā… un daudz dažādi citi varianti. Kas tiem visiem kopīgs?
Salīdzināšana.
Visi mēs esam dzirdējuši teicienu, ka visas problēmas sākas ar salīdzināšanu. Vai tā tiešām ir?
Jā, pavērtējot situāciju mūsu sabiedrībā, diemžēl var konstatēt, ka viena liela porcija cilvēku vairāk vai mazāk apzināti salīdzina sevi ar citiem. Manuprāt pat cilvēki lasa dzelteno presi tieši tāpēc, lai gūtu kādu savas dzīves novērtējumu attiecībā pret kādu lielāku vai mazāku slavenību. Brīdī, kad izlasi, ka kādai “zvaigznei” ir kaut kādas problēmas, šķiet, ka paša dzīvei nav ne vainas.
Arī mērķi ļoti bieži tiek izvirzīti tādi un tāpēc, ka kāds cits jau kaut ko līdzīgu ir sasniedzis vai kāds cits uzskata, ka “tā ir jārīkojas jebkuram normālam (stilīgam vai mūsdienīgam vai kārtīgam utt) cilvēkam.

Manuprāt šādi pamācoši raksti, “nepieciešamo lietu vai vērtību” topi tiek publicēti, lai atradinātu cilvēkus pašus domāt. Vēl jau ir arī fani, kas, vispār nedomājot, akli kopē sava elka prātīgās (un ne tik ļoti) izdarības. Bet šis stāsts nav par domāšanu vai nedomāšanu. Par to esmu jau rakstījis iepriekš. Šoreiz rakstu par salīdzināšanu.
Gandrīz katrā konsultācijā es dzirdu no klienta stāstu, ka viņš nav gana labs kādā no dzīves jomām, jo, redz citi ir sasnieguši jau to un to, bet viņš vēl neko. Tā arī aizsākas lielākā no cilvēces nelaimēm – sevis nemīlēšana.
Zini, ko es vienmēr atbildu šādās situācijās? Es vienmēr esmu gatavs derēt, ka es atradīšu vismaz 3 cilvēkus, kas ir sliktāki par viņu šajā jomā, vai 3 cilvēkus, kas ir labāki šajā jomā.Tāpēc, manuprāt, zūd jēga salīdzināt sevi ar citiem, jo vienmēr būs kāds, kas to pašu var izdarīt vai nu labāk, vai jau dara sliktāk.
Tad kā rīkoties? Es uzskatu, ka salīdzināt vajag. Tomēr nevis ar citeim, bet pašam ar sevi.

Es savā iztēlē esmu izveidojis šādu ainu: Es stāvu uz bezgalīgām kāpnēm, kas ved no lejas uz augšu. Dzīvojot apzināti, piefiksējot katru dzīves situāciju, kas man kaut ko var iemācīt, katrā situācijā iedomājos, ka ja es šo situāciju atrisināšu, es pakāpšos par vienu pakāpienu augstāk. Savukārt tad, ja es izvēlēšos so situāciju ignorēt, atteikties no iespējas mācīties, es nokāpju vienu pakāpienu zemāk. Un tas nozīmē, ka lai es nokļūtu tur, kur man bija iespēja uzkāpt (bet es nepakāpos), man tagad būs jākāpj jau 2 pakāpieni – viens lai nokļūtu tur, kur pirmīt jau biju, un otrs, lai nokļūtu tur, kur es varēju būt tad, ja būtu pieņēmis šo situāciju un mācijies. Pārējais jau ir tīrā fizika un matemātika. Jo aukstāk tu kāp, jo plašāks paveras skats, jo vairāk cilvēks var ieraudzīt sev apkārt un atkal jau apgūt un uzzināt jaunas lietas un vietas.
Un atgriežoties pie salīdzināšanas – tas, kā rīkojos es – es salīdzinu sevi šodien ar sevi vakar. Vai es šodien esmu labāks par sevi vakar? Vai esmu pakāpies pa kāpnēm augšup?
Un man nav svarīgi, cik augstu uzkāpuši ir citi. Man svarīgi ir būt godīgam pret sevi, un sacensties tikai pašam ar sevi.
Tieši tāpēc mēs satiekam līdzīgus cilvēkus sev apkārt, jo cilvēki pa savām kāpnēm ir nogājuši apmēram tik pat tālu, cik mēs.
Nesamierinies ar skatu uz peļķēm pagalmā pa mazo lodziņu pagrabstāvā, jo 125. stāvā var redzēt jau visu pilsētu!

This Post Has 2 Comments

Atbildēt

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.