Pēdējā laikā uz konsultācijām arvien biežāk nāk cilvēki, kas saka, ka it kā jau dzīvē esot daudz ko sasnieguši, tomēr nejūtas laimīgi. Un ir arī tādi, kas it kā dzīvo ierasto dzīvi, bet jūt, ka kaut kas nav tā, kaut ko vajadzētu dzīvē mainīt. Tādus cilvēkus es uzreiz atpazīstu pēc acīm, kas… nemirdz.
Kā atpazīt sevī dievišķo spēku, kā nošķirt to no prāta izveidotajiem domu virpuļiem – par to būs šis stāsts.
Es cilvēku saskatu kā trīsvienību no ķermeņa, prāta un dvēseles. Neiesaistoties diskusijās par to, no kā sastāv cilvēks, tomēr uzskatu, ka primāri indivīdam ir jārūpējas par savu ķermeni, prātu un dvēseli. Pirmkārt jau tāpēc, ka tie visi ir savstarpēji saistīti, un arī tamdēļ, lai stabilāk varētu stāvēt uz dzīves ceļa.
Rūpēties par savu ķermeni laikam visi ir pieraduši visvairāk. Nu pat ja nerūpējās, tad visi zin, ko nozīmē rūpēties par ķermeni – sportot, lietot kvalitatīvu un veselīgu uzturu (te būs noderīgi happywhispers.lv padomi), neindēt savu ķermeni ar dažādām bīstamām vielām un tamlīdzīgi. Tik tālu nu būtu skaidrs. Bet kas notiek ar prātu un dvēseli? Kā rūpēties par tiem?
Mana personīgā pārliecība ir, ka tad, kad cilvēks šeit, uz Zemes nomirst, dvēsele ir tā, kas skatās “kino rezumējumu” par nodzīvoto. Tas ir tas, ko cilvēki ir piedzīvojuši reālās dzīvības apdraudējuma situācijās, kad šķiet, ka visa dzīve paskrēja gar acīm. Un tad dvēsele izvērtē, kādas macības ir apgūtas, un kādas vēl jāapgūst. Par to jau esmu rakstījis iepriekš.
Kad cilvēks piedzimst, bērnam ir tikai ķermenis un dvēsele. Un tā tas ir līdz vecumam, kad vecāki sāk stāstīt un mācīt par pienākumiem, uzdevumiem un atbildību – lietām, kas dabā nemaz nepastāv. Šajā brīdī tiek sākts bērna prāta attīstības un izaugsmes process. Turklāt tas ļoti pastiprinās mūsu izglītības sistēmas bērnudārzos un skolās. Viss jau būtu labi, bet ļoti lielā vairumā gadījumos prāts attīstās tik stipri, ka tas pilnībā nomāc dvēseli. Cilvēks vairs neieklausās dvēselē, bet seko tikai savam prātam. Un ja dvēsele jūt, ka tajā neieklausās, tā runā ar vien retāk, līdz pārstāj pavisam. Tajā brīdī cilvēkiem pazūd dzirkstis acīs, cilvēks zaudē savu saikni ar kosmosu vai Dievu.
Pieļauju, ka ar šādu situāciju daudzi ir saskārušies, un tagad rodas jautājums – kā lai saprot kur ir prāts, un kur dvēsele? Kā tie manifestējas? Kā lai savos iekšējos dialogos atšķir vai runā prāts, vai dvēsele?
Labā ziņa – to atšķirt var jebkurš. Tur pat nevajag nekādas īpašas un pārdabiskas spējas! Vienīgais, kas ir nepieciešams, ir dzīvot pēc iespējas apzinātāk, tas ir nedarīt, nedzīvot automātiski, nedomājot. Esmu par to rakstījis iepriekš, un patreiz ir ļoti daudz informācijas par dzīvošanu apzināti.
Tātad kā atšķirt prātu no dvēseles? Vienkāršā atbilde ir šāda: prāts vienmēr paskaidro to, ko saka, dvēsele -nekad! Jā, tieši tik vienkārši! Visas tās domas, kas izpaužās kā jādara tas, lai… vai jārīkojas, jo…. vai nedarīšu tāpēc, ka… ir prāta uzstādījumi. Savukārt dvēsele izpaužas sajūtas, nojausmās, kurām neseko paskaidrojumi. Jāpiezvana tam cilvēkam… Jāiegriežas šajā veikalā (pat nesaprotot, kapēc)…, jāpaņem tieši šī grāmata… Tā darbojas dvēsele.
Padomājiet paši – vai mazi bērni prot paskaidrot? Ko atbild maza meitenīte, kad tai pajautā, kāpēc viņa spēlējas ar lellēm? Labākajā gadījumā -jo gribu, jo patīk. Bērni nesaprot, kāpēc viss ir jāpaskaidro. Arī tad, kad vecāki uzstājīgi prasa paskaidrojumus pēc sastrādātajiem nedarbiem. Bērni nemāk īsti paskaidrot, jo dvēsele tā nedara. Starp citu – visticamāk, ka tieši tāpēc ir radies teiciens, ka ar bērna muti runā patiesība, jo dvēsele nekad nemelo. Dvēsele ir tā, kas ir mums kopā visas mūsu dzīves. Tā nekad nemelos un nemānīsies. Tā vienmēr piedāvās jums vislabāko iespējamo variantu. Jā, varbūt ne vienmēr vismazāk sāpīgāko, bet no augstākā labuma skatoties – vislabāko.
Savukārt prāts tiek attīstīts tikai šajā dzīvē, un katru dzīvi no jauna. Pie tam, tas ļoti iespaidojas no apstākļiem, kādos tas audzis un attīstījies. Tā rodas mūsu bailes, fobijas, bērnības traumas, kas ļoti iespaido prāta turpāko darbību.
Es neapgalvoju, ka prāts ir tas sliktais, un dvēsele ir labā. Šeit vispār nevar domāt šādās kategorijās. Kā, piemēram, ķermenis var būt sliksts vai labs? Visi trīs mūsu elementi ir vajadzīgi. Par visiem ir jārūpējas. Jo mēs esam visu trīs šo elementu kopums. Bez prāta cilvēks nevar pāriet pāri ielai, piemēram. Tomēr es aicinu ieskatīties sevī, apzināti pavērot savas darbības, savas domas, un mēģināt noķert visu to, kam neseko paskaidrojumi. Uzdodot sev kādu jautājumu vienkārši jāpaklusē. Dvēsele parasti atbild pirmā, un uzreiz. Tik visbiežāk cilvēki piefiksē savu iekšējo: nē, tāpēc ka…. Tas nozīmē, ka prāts atkal grib noturēties savā tornī.
Ieklausies savā dvēselē, notici tai, un ļauj tai izpausties!
