Turpinot strādāt pie dzīves kvalitātes celšanas, šonedēļ aizsākšu vēl intensīvāku darbu ar sevi divu nedēļu garumā, bet par to, kā man būs gājis, uzrakstīšu kādā no nākamajām reizēm. Šoreiz vēlos…
Ir pagājusi vēl viena nedēļa. Kāda bija Tavējā? Manu iekrāsoja daži spilgti notikumi un daudz pārdomu. Dažas dienas pavadīju laukos, klusumā un mierā. Lai sakārtotu domas un gūtu sparu jaunam darba cēlienam. Izbaudīju arī rudens priekus – sēņošanu, pastaigas un spiningošanu. Nezinu, kā Tu, bet manus enerģijas krājumus ļoti atjauno tieši pabūšana laukos un dabā. Tie ir fantastiski brīži, kad vari priecāties par Dievišķo skaistumu ik katrā smalkajā detaļā – sīkā krūmiņā, kādā skaistā putnā vai sēnē. Šķiet, elpa aizraujas, vērojot, kā vientuļa lapa nesteidzīgi virpuļo lejup no koka. Tā ir tāda skaista deja, kas mani bieži vedina uz filozofiskām pārdomām par dzīvi. Vēl priecājos par ballīti, ko sarīkojām draugiem nedēļas nogalē. Ir tik jauki redzēt prieku un līksmi draugu sejās! Tik interesanti aprunāties ar cilvēkiem, kurus sen neesi redzējis, vai esi iepazinis tikai šajā vakarā. (vairāk…)
Aizvadītā nedēļa bija ļoti satraucoša. Un, šķiet, ne tikai man. Mani ļoti iespaidoja divi notikumi, viens skumīgs un otrs jautrs un interesants.
Skumīgo notikumu Tu noteikti jau esi uzminējis – traģiskā Lokomotiv komandas bojāeja. Jā, jā, tai skaitā mūsu foršā Kārļa Skrastiņa. Un tomēr nefokusējoties tikai uz lietām, kuras skar tieši mani, vēl dziļāk sāp par to, ka lidmašīna bija pilna ar “skrastiņiem” – puišiem, kas labi darīja savu darbu, kas jau bija kaut ko sasnieguši dzīvē, nostājušies uz kājām. Ikvienam no viņiem bija kāds, kas gaidīja viņu pārnākam vakarā mājās, kāds, kas pēc viņa ilgojās, juta līdzi. Katram no puišiem bija kāds, pēc kā ilgojās viņi, ko mīlēja…
Un tad, vienā brīdī tas viss tiek aprauts. Un paliek līdz galam nepateikti vārdi, līdz galam neizdarītas lietas…
Otrs notikums, kas uz mani atstāja lielu iespaidu bija moto ceļojums ar draugiem pa Vidzemi. Šo pasākumu noorganizēju es, jo es to ļoti vēlējos. Vēlējos satikt sen nesatiktus cilvēkus, vēlējos braukt ar motociklu, vēlējos redzēt sen neredzētas (un jau piemirstas), kā arī vēl neredzētas vietas un lietas. Vēlējos izjust to vienreizējo kopā būšanas prieku ar draugiem, kad vakarā pēc dienā piedzīvotā, visi dalās iespaidos, pārrunā labākos notikumus, kāds kādu “paķer uz zoba”, visi ir nedaudz noguruši, bet, baudot šo mirkli, ļoti laimīgi.
Šodien es sapratu, ka gan skumjām par pirmo notikumu, gan priekam par otro notikumu man ir viens un tas pats iemesls – klausīšana savai sirdij. Skumji, jo šķiet, ka daudzi vārdi, daudzas lietas, ko sirds vēlējās pateikt un darīt tā arī netika pateiktas un izdarītas, jo “tagad nav laika” vai “gan jau vēl paspēšu” vai vēl kāds no daudzajiem iemesliem lai to nedarītu. (vairāk…)
Dzīve ir pilna brīnumu. To es jo īpaši izjutu vakar, kad nolēmām doties izbraucienā ar velosipēdiem pa tuvējo apkārtni. Parasti manā gadījumā tas nozīmē izbraukt pa Mežaparku. Taču vakar gribējās rīkoties citādāk, tāpēc izlēmām izpētīt Mangaļus un Sarkandaugavu – vietas, kurām katru dienu braucu garām un cauri ar auto vai motociklu.
(vairāk…)