Šorīt, no paša rīta, es izlasīju anekdoti. Sarunājas divas blondīnes. Par ko tu sapņo? – jautā viena. Par to, ka satikšu feju, un viņa man uzdāvinās simts tūkstošus. Kāpēc tad ne milionu? – jautā pirmā. Tāpēc, ka tas nav reāli – atbild otrā. Pirmā mana reakcija bija smiekli, bet uzreiz pēc tam – arī skumjas, jo ļoti labi spēju iztēloties, cik bieži ir situācijas, kad mēs nesaņemam no dzīves vairāk tikai tāpēc, ka mēs paši neticam, ka tas ir iespējams.Daudzi no mums zin par to, ka mērķiem ir jāatbilst vairākiem kritērijiem. Tiem jābūt izmērāmiem, ar konkrētu izpildes termiņu, reāli sasniedzamiem. Un tieši šie divi pēdējie vārdi ļoti bieži uzceļ milzīgu mūri starp to, ko Tu vari izdarīt un to, kam Tu tici, ka vari izdarīt. Patiesībā šī mērķa īpašība ir svarīga tādēļ, lai par mērķi neizvirzītu, piemēram (te es ilgi domāju, ko rakstīt), būšanu par anglijas karali, vēlmi būt pirmajam kosmonautam vai spēju ar vienu elpas pūtienu sacelt ezerā vētru.
Ja vien Tavs mērķis ir kaut teorētiski iespējams, es mudinu Tevi doties ceļā uz tā piepildīšanu. Esmu jau rakstījis, ka ir grūti sākt uzreiz ar liela mērķa izvirzīšanu un piepildīšanu. Tāpēc es aicinu Tevi noticēt savam un visuma spēkam, un izvirzīt lielus mērķus. Lai vienkāršāk būtu tos realizēt – sadali lielo mērķi posmos – mazākos mērķos. Un tad katra uzvara, katra mazāka mērķa piepildīšana spārnos Tevi, dos drosmi un pašapziņu rīkoties tālāk.
Lai veicas!
