Aizvadītā nedēļa bija ļoti satraucoša. Un, šķiet, ne tikai man. Mani ļoti iespaidoja divi notikumi, viens skumīgs un otrs jautrs un interesants.
Skumīgo notikumu Tu noteikti jau esi uzminējis – traģiskā Lokomotiv komandas bojāeja. Jā, jā, tai skaitā mūsu foršā Kārļa Skrastiņa. Un tomēr nefokusējoties tikai uz lietām, kuras skar tieši mani, vēl dziļāk sāp par to, ka lidmašīna bija pilna ar “skrastiņiem” – puišiem, kas labi darīja savu darbu, kas jau bija kaut ko sasnieguši dzīvē, nostājušies uz kājām. Ikvienam no viņiem bija kāds, kas gaidīja viņu pārnākam vakarā mājās, kāds, kas pēc viņa ilgojās, juta līdzi. Katram no puišiem bija kāds, pēc kā ilgojās viņi, ko mīlēja…
Un tad, vienā brīdī tas viss tiek aprauts. Un paliek līdz galam nepateikti vārdi, līdz galam neizdarītas lietas…
Otrs notikums, kas uz mani atstāja lielu iespaidu bija moto ceļojums ar draugiem pa Vidzemi. Šo pasākumu noorganizēju es, jo es to ļoti vēlējos. Vēlējos satikt sen nesatiktus cilvēkus, vēlējos braukt ar motociklu, vēlējos redzēt sen neredzētas (un jau piemirstas), kā arī vēl neredzētas vietas un lietas. Vēlējos izjust to vienreizējo kopā būšanas prieku ar draugiem, kad vakarā pēc dienā piedzīvotā, visi dalās iespaidos, pārrunā labākos notikumus, kāds kādu “paķer uz zoba”, visi ir nedaudz noguruši, bet, baudot šo mirkli, ļoti laimīgi.
Šodien es sapratu, ka gan skumjām par pirmo notikumu, gan priekam par otro notikumu man ir viens un tas pats iemesls – klausīšana savai sirdij. Skumji, jo šķiet, ka daudzi vārdi, daudzas lietas, ko sirds vēlējās pateikt un darīt tā arī netika pateiktas un izdarītas, jo “tagad nav laika” vai “gan jau vēl paspēšu” vai vēl kāds no daudzajiem iemesliem lai to nedarītu. (vairāk…)
